Lauksaimniecības un industriālās tehnikas asociācijai jau 25 gadi!

Ir pagājuši 25 gadi kopš dažu Latvijas lauksaimniecības tehnikas tirgotāju uzņēmumu īpašnieki dibināja Lauksaimniecības tehnikas tirgotāju asociāciju (LTTA).

Ejot gadiem, asociācija mainījusi nosaukumus,  kas liecina par to, ka attīstība pēdējo 25 gadu laikā bijusi strauja un dinamiska, uz ko  asociācija atbilstoši reaģējusi mainot nosaukumu:

• Lauksaimniecības Tehnikas Tirgotāju asociāciju (LTTA),
• Lauksaimniecības Tehnikas Ražotāju un Tirgotāju asociāciju (LTRTA),
• Lauksaimniecības un Industriālās Tehnikas asociācija (LITA).

Šobrīd asociācijas biedru skaits no trijiem  ir izaudzis līdz 33  biedriem, kuri pārstāv ne tikai tehnikas tirgotājus un ražotājus, bet arī lauksaimniecības skolas, privātpersonas un citas sabiedriskas organizācijas.

Jebkuras organizācijas darbība ir atkarīga no tās vadības spējām. LITA izsaka lielu paldies iepriekšējiem asociācijas valdes priekšsēdētājiem - Silvai Jeromanovai-Maurai, Rihardam Krastiņam un Guntim Tīģerim.

Šī monogrāfija ir atskats vēsturē un dibinātāju atmiņas par to, kā aizsākās LITA.

Tas ir būtiski tieši šobrīd, jo straujā tehnoloģiju attīstība, ģeopolitiskā situācija, paaudžu maiņa - arvien vairāk attālina šī brīža situāciju no tiem pamatiem, uz kuriem tika būvēta jaunā lauksaimniecības biznesa ekonomika pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā.

Atmiņās par asociācijas vēsturi dalījās :

Silva Jeromanova -Maura, Guntis Tīģeris, Astrīda Lūse, Gusts Lūsis, Aigars Laurinovičs, Dainis Ģēģeris, Baiba Mikāla, Guntars Ceravs, Uldis Rungēvics, Ādolfs Ruciņš, Uģis Brasovs, Andrejs Stoļerovs, Raitis Penkevics, Jānis Cers.

Situācija Latvijas laukos 20, gadsimta deviņdesmitajos gados.

20.gs.  90.gadu sākumā pastāvēja reģionālās ,,Lauktehnikas’’(lauksaimniecības tehnikas un tās rezerves daļu apgādes uzņēmums), kuras bija visos Latvijas rajonos. Pēc atmodas notika strauja īpašumu privatizācija, kā arī lauksaimniecības zemju un arī nekustamo īpašumu atdošana to bijušajiem saimniekiem.

Pirms atmodas visa lauksaimnieciskā ražošana pamatā tika organizēta kolhozos, kuros vadība un stratēģija, tajā skaitā materiālās bāzes veidošana, notika centralizēti – no Maskavas.

Mūsdienās šķiet pilnīgi neticami, bet,  kamēr nebija sākusies kopsaimniecību privatizācija, zemnieku saimniecības īpašnieks nedrīkstēja iegādāties traktoru. Tehniku gādāja pa dažādiem ceļiem, tomēr tas nebija ilgtermiņa risinājums.

Latvijas lauksaimniekiem pagājušā gadsimta 90. gadi bija mācību laiks, kad radās iespēja apgūt progresīvas tehnoloģijas, lai saimniekošana būtu efektīva, pelnoša un konkurētspējīga gan Latvijas, gan Eiropas, gan pasaules mērogā.

Bijām kļuvuši neatkarīgi, saimnieki savā zemē.

Tas bija laiks, kad Latvijā ienāca dažādas ārzemju firmas, kas piedāvāja tehniku, minerālmēslojumu, augu aizsardzības līdzekļus, sēklas, utt. Daļa firmu orientējās tikai uz preci, citas bija tālredzīgākas un produkti tika piedāvāti kopā ar apmācību – semināriem, lauku dienām, konsultācijām. Tāpēc klientiem, kuriem tika piedāvāti produkti, kas vairākkārt pārsniedza ierastajā tirgū esošo produktu cenas, bija jāizskaidro to lietošanas būtība, principi,  kvalitāte.

Viena no aktīvākajām firmām, kas ienāca tirgū, bija Somijas koncerns Kemira OY. Tika organizēti izmēģinājumi, lauku demonstrējumi, lai iemācītu Latvijas lauksaimniekus saimniekot gudri. Lielu atbalstu sniedza  Dānijas lauksaimnieku konsultāciju centri, kas veidoja sadarbību ar Latvijas  lauksaimnieku konsultāciju centru.

Kad tika atvērtas robežas, bija iespēja visiem ceļot un mācīties no Rietumvalstu zemniekiem. Dažādu produktu ražotāji – gan augu aizsardzības līdzekļu, gan minerālmēslu, gan fermu aprīkojumu, gan tehnikas rūpnīcas  piedāvāja lauksaimniekiem doties uz viņu ražotnēm.

Divdesmitā gadsimta 90. gados Rietumvalstīs ražotās tehnikas cenas - salīdzinājumā ar padomju tehnikas cenām – bija ļoti augstas. Tomēr to kvalitāte vilināja, tādēļ viens no tehnikas tirdzniecības pirmsākumiem bija dažādu zīmolu lietotas tehnikas tirdzniecība,  galvenokārt no Vācijas un Dānijas.

Likumsakarīgi radās nepieciešamība pēc rezerves daļām un servisa pakalpojumiem, jo Rietumvalstu tehnika atšķīrās no padomju laikos pierastās. Paši saviem spēkiem zemnieki netika galā ar remontiem.

Daži no ražotājiem bija ļoti atsaucīgi un deva iespēju jauno Rietumvalstu tehniku iegādāties, par to maksājot pakāpeniski.  Banku sektors Latvijā arī vēl nebija tik attīstīts,  un kredītu, līzingu pieejamība  - apgrūtinoša.

Kredīta procenti reizēm sasniedza 30 - 40 un pat vairāk % slieksni.

Tehnikas tirgū jau kopš 20. gs.  80. gadiem Latvijā bija pazīstami tādi zīmoli kā SAMPO labības kombaini, JUKO graudaugu sējmašīnas, MEPU kaltes, Kverneland arkli. Šīs rūpnīcas bija noslēgušas sadarbības līgumus ar PSRS un dažas no tehnikas vienībām nonāca arī Latvijas kolhozos un valsts saimniecībās. Pēc privatizācijas jaunajiem tehnikas saimniekiem bija nepieciešamas rezerves daļas, lai minēto zīmolu tehniku savestu darba kārtībā.

 Tā sākās tehnikas tirgotāju firmu darbība. Attīstoties Latvijas lauksaimniecībai, Rietumvalstu tehnikas ražotāji saskatīja iespēju tirgū un 20.gadsimta  beigās arvien vairāk dažādu zīmolu tehnikas ražotāji ienāca Latvijas tirgū – gan veidojot savas filiāles, uzņēmumus, gan dodot importētāja tiesības kādam no vietējiem uzņēmumiem.

Pirmie mēģinājumi veidot lauksaimniecības tehnikas ražošanu Latvijā, dibināt biedrību.

Jaunā atjaunotās valsts  valdība centās atrast izeju, kā palīdzēt lauksaimniekiem. Lai piesaistītu lauksaimniecības mašīnbūves uzņēmumus, kas toreiz piederēja valstij, Lauksaimniecības ministrijā tika izveidots Lauksaimniecības mašīnbūves tehnikas departaments. Pateicoties departamenta aktīvai darbībai,  ap 426 tehnikas vienībām sāka ražot Latvijā, pamatā orientējoties  uz mazajām zemnieku saimniecībām, kam tehnikas visvairāk trūka.

Pirmās nelielās tehnikas izstādes notika Jēkabpils ,,Lauktehnikas’’  filiālē, Rāmavā un Ulbrokā.

Jau tad radās doma par sabiedriskās  organizācijas veidošanu, kas veicinātu tehnikas  pieejamību. Tādēļ 1993.gadā tika  nodibināta  Lauksaimniecības tehnikas ražotāju asociāciju (LTRA). LTRA bija pirmais mēģinājums apgādāt lauksaimniekus ar tehniku.

 

 Kad pienāca kārta lauksaimniecības tehnikas rūpniecības uzņēmumu un ,,Lauktehnikas’’ privatizācijai, radās problēmas ar materiāliem, arī robežas vēl bija slēgtas, Latvijā sāka ienākt Eiropas tehnika. Asociācijas  loma mazinājās, jo tās darbību vairs nevarēja uzturēt tā, lai tā strādātu kopējam mērķim.

Kad 1993.gadā par lauksaimniecības ministru kļuva Jānis Kinna, viņš likvidēja Lauksaimniecības  mašīnbūves tehnikas departamentu, līdz ar to zuda arī atbalsts valsts ražotājiem, piemēram, nodokļu atvieglojumi.

Pie Baltijas MIS bija izveidota padome, kurā piedalījās arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvji -  arī to likvidēja. Uz attīstību orientētās iestrādes iestrēga.

Iecere – ražot lauksaimniecība tehniku Latvijā – neizdevās.  

Moderno lauksaimniecības tehnoloģiju ienākšana Latvijā.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas viens no būtiskākajiem jautājumiem bija lauksaimniecības ražošanas modernizācija, atbilstoši Rietumu tehnoloģijām.

Lauksaimniecības ministrija, tā brīža ministra Daiņa Ģēģera vadībā, aktīvi sāka meklēt kontaktus ar Eiropas un Ziemeļamerikas tehnikas, augu aizsardzības un minerālmēslu ražotājiem un to pārstāvjiem.

Pateicoties šiem pūliņiem, jau deviņdesmito gadu sākumā Latvijā ienāca John Deere, Kverneland, Sampo, Amazone, Valmet, MEPU, Hardi tehnika.

Neatsverama loma Latvijas lauksaimnieku izglītošanā bija 1992. gadā darbu uzsākušajam Latvijas un Kanādas kopuzņēmumam ,,Dobele Agra”.  Latvijas valsts kopuzņēmuma rīcībā nodeva 1500 ha lauksaimniecības zemes - ar mērķi izveidot lauksaimniecības paraugsaimniecību, kurā varētu parādīt un mācīt Rietumu lauksaimniecības praksi. Kanādas puse ieguldīja modernas lauksaimniecības tehnikas iegādē un veica jauno speciālistu apmācību Kanādā.

,,Dobele Agra’’ bija lielisks piemērs Rietumu lauksaimniecības tehnoloģiju veiksmīgai ieviešanai, kuru klātienē varēja apmeklēt un novērtēt daudzi Latvijas zemnieki.

Attīstoties zemnieku saimniecībām, pakāpeniski tajās ienāca vispirms lietota, tad jauna Rietumu ražotāju tehnika. Tika dibināti pirmie lauksaimniecības tehnikas tirdzniecības uzņēmumi – SIA ,,Lattraktors’’ (John Deere), SIA ,,Agrolīzings’’ (Valmet, Sampo, MEPU), SIA ,,SilJa’’ (Kuhn, Juko, Mepu), SIA ,,Kalnakrogs’’ (Claas, Lemken), SIA ,,Amazone’’ (Amazone, Krone), SIA ,,Certa’’ (Kverneland), SIA ,,LatDanMeha’’ (Hardi, Bogballe). 

Būtisks pavērsiens jaunākās tehnikas un arī izmantojamo tehnoloģiju ieviešanas jomā bija iespēja iegādāties tehniku Eiropas Savienības pirmsiestāšanas un vēlāk Eiropas Savienības dalībvalstu finansētajās programmās. Tas deva iespēju attīstīties tehnikas pārstāvniecībām un piedāvāt vismodernāko tehniku ar labākajām Rietumu tehnoloģijām un zemniekiem iespēju to iegādāties.

Šobrīd pilnīgi noteikti var apgalvot, ka lauksaimniecības tehnikas tirgotāji, kuri oficiāli pārstāv kādu no konkrētajiem tehnikas un tehnoloģiju ražotājiem, nepārprotami ir devuši milzīgu ieguldījumu šo tehnoloģiju ieviešanā un zemnieku apmācībā.

Tas, savukārt, ir ļāvis attīstīties Latvijas zemnieku saimniecībām, kas spēj saražot nepieciešamo pārtikas produkciju ne tikai valsts iekšējam patēriņam, bet arī veiksmīgi to eksportēt.

Rietumu tehnoloģiju ieviešana ir devusi iespēju  Latvijas lauksaimniekiem kļūt konkurētspējīgiem pasaules tirgū.

Asociācijas nepieciešamība

Pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES)  ikviena  tehnikas vienība, kuru ieveda valstī, bija jāatmuito uz robežas un nekavējoties jāsamaksā pievienotās vērtības  nodoklis (PVN)  (tolaik  18%). Tas radīja lielas problēmas vietējo uzņēmumu naudas plūsmā, jo šī  nodokļa nomaksa par katru ievesto agregātu, arī to, kas nonāca uzņēmumu noliktavās, veidoja lielu “iesaldēto naudas līdzekļu” masu, kas kavēja uzņēmumu attīstību.

Lai situāciju mainītu, bija nepieciešami grozījumi likumdošanā, jo PVN uz robežas par ievesto tehniku nebija jāmaksā tām tehnikas vienībām, kuras neražoja Latvijā. Patiesība gan bija tāda, ka  20.gadsimta  90. gados Latvijā nemaz  neražoja tādas tehnikas vienības, kas būtu analogas Rietumvalstu tehnikai.  Šis bija viens no priekšnoteikumiem, lai tehnikas tirgotāji apvienotos un kopā risinātu problēmu, sadarbībā ar ministrijām.

Mācoties no sadarbības partneriem,  redzējām, ka  ārvalstīs visur darbojas nozares kooperatīvās sabiedrības vai asociācijas, kas aizstāv savus ražotājus.

Tādēļ 1999. gada pavasarī SIA “SilJa”  īpašnieki uzrunāja vienus no pirmajiem tehnikas tirdzniecības uzņēmumiem -  SIA  “Kalnakrogs”, SIA  “Armuss” un izstāžu kompleksa “Rāmava”  īpašniekus, lai rosinātu dibināt tehnikas tirgotāju asociāciju.

Aicinājumam atsaucās gan SIA  “Kalnakrogs”, gan SIA  A.M.L. Ļoti ātri  tika sagatavoti statūti un reģistrēta sabiedriska organizācija - Lauksaimniecības tehnikas tirgotāju asociācija (LTTA).

Jau 1999. gadā tika panākti grozījumi likumos un tehnikas tirgotājiem vairs nenācās uz robežas, atmuitojot preces, maksāt PVN valsts budžetā.

Asociācijas biedriem bija jāmaksā 30 latu liela  iestāšanās nauda, bet biedra nauda pirmajā laikposmā netika maksāta. Redzot asociācijas darba rezultātus.,   biedru pulks kļuva arvien lielāks: pievienojās SIA  “Armuss”, SIA “Certa”, IK “Magnuss”, MTZ serviss, SIA “Preiss”, SIA “Parks LS”, SIA “Valmet”, SIA “ Amazone”, SIA  “Agro Kamarde”, SIA “Agroapgāde”, SIA “LM Tehnika”, “Agroserviss Valmiera”, SIA  “Politehnika”, LPKS  “Latraps”,  “Agrotehnika Smiltene”, “AgriTech”, SIA  “Agribalt”.

Asociācijas aktīvā darbība tika ievērota starptautsikā mērogā - tikām uzaicināti iestāties Eiropas tehnikas tirgotāju asociācijā CLIMMAR.

2004. gadā LTTA valdes priekšsēdētāja Silva Jeromanova-Maura devās uz Šveici, lai piedalītos ikgadējā CLIMMAR kongresā, prezentētu Latvijas lauksaimniecību Eiropas tehnikas tirgotājiem. Tika panākta vienošanās, ka pāris gadus varam līdzdarboties, nemaksājot biedra naudu,  un saprast, vai LTTA ir vērts būt CLIMMAR biedriem. 2014.gadā CLIMMAR kongress tika rīkots Latvijā.

Asociācijas dibinātāju pieredze:

SIA "SilJa" īpašniece Silva Jeromanova - Maura                                

SIA “SilJa” esam dibinājuši 1995. gadā kā ģimenes uzņēmumu. SilJas nosaukumu  veido  divu dibinātāju vārdu pirmie burti  - Silva un Jans. Vēlējāmies būt atšķirīgi, darboties daudz plašāk – ne tikai lauksaimniecībā, tādēļ tik ierastie agro  nosaukumā mums nederēja. Bija doma veidot kaut ko ļoti personisku, pēc savas pārliecības – vispirms izglītojot un tikai tad pārdodot.

Jans 90. gadu sākumā bija minerālmēslu ražotāja Kemira pārstāvis Baltijas valstīs. Galvenais uzdevums bija izglītot, skaidrot, atvest Rietumu pieredzi nule kā neatkarību atguvušajām Baltijas valstīm. SilJas pienesums bija ļoti liels, jo reti kura ārzemju firma nāca ar zināšanām, lielākā daļa piedāvāja PIRKT – prece un cena. SilJas pieeja bija pavisam cita – izglītot, sadarboties, tas nozīmē – ilgtermiņā.

Silva šajā Kemiras  “know- how”  projektā iesaistījās kā psiholoģe, jo tikko bija iegūts psihologa diploms un radās iespēja zināšanas likt lietā.

Ienācām Latvijas tirgū ar Somijā ražotās tehnikas rezerves daļām tām tehnikām, kas 90.gadu sākumā Latvijā tika ievestas.

Atšķirībā no citiem tehnikas tirgotājiem, kas ienāca tirgū, SilJai nebija iespēja privatizēt esošās lauktehnikas, agroķīmijas, bijām tikai divu cilvēku ģimenes uzņēmums bez iepriekšējās saiknes ar nozari.

Guntis Tīģeris, SIA “Kalnakrogs” īpašnieks

SIA “Kalnakrogs” dibināja septiņi cilvēki, (2024. gadā ir pieci īpašnieki, sākotnējie partneri) kā pamatkapitālu ieguldot savas akcijas. Sākām ar vienu no daļām, kas nonāca mūsu īpašumā – ar degvielas uzpildes staciju. Līdz ar degvielas tirdzniecību piedāvājām ekspluatācijas materiālus, apkopes, diagnostiku, sīkus remontus.

Tika privatizēta  daļa no darbnīcām – tā bija pamatbāze,  varējām darīt to pašu, ko agrāk, tikai citā statusā.

Ja neskaita tās tehnikas tirgotāju firmas, kas bija izveidojušās uz ,,Lauktehniku’’ bāzēm, SIA “Kalnakrogs” bija vecākais uzņēmums no trim Latvijas Tehnikas tirgotāju asociācijas (LTTA) dibinātājiem.

Gusts Lūsis, SIA ,,A.M.L.’’, Rāmavas izstāžu kompleksa īpašnieks

Uzņēmums SIA “A.M.L.” (Biznesa centrs RĀMAVA) ir dibināts 1992. gadā. Kopš tā laika darbojas vairākās nozarēs – pasākumu (biznesa izstādes  u.c.) organizēšana, mazumtirdzniecība, telpu noma, nekustamie īpašumi.

SIA “A.M.L.” ir viens no profesionālo izstāžu pamatlicējiem Latvijā, kura veikumā ir 32 produktīvi gadi, noorganizētas ap 70 veiksmīgas lauksaimniecības un citu tehnisku nozaru biznesa izstādes, kuru apmeklētāju kopskaits pārsniedz 600 000.

Kā jau daudzi uzņēmumi, 90. to gadu sākumā SIA “A.M.L.” sāka nodarboties ar tirdzniecību, nedaudz arī ar ražošanu. Tolaik uzņēmums piedāvāja lauksaimniecības tehniku, celtniecības preces, dārza tehniku, ražoja ecēšas un citas specializētas iekārtas.

Būtiska loma uzņēmuma attīstībā bija tās dibinātājiem Marģeram Lūsim un Astrīdai Lūsei, kā arī komandai, kas plecu pie pleca bija gan barikāžu laikā, gan turpmākajos gados.

RĀMAVĀ pirmā lauksaimniecības izstāde notika 1992.gada rudenī , to organizēja Zemkopības ministrija.  Šajā un esošās SEB bankas teritorijā atradās Liellopu fermu kompleksās mehanizācijas konstruktoru birojs, kur tika nodrošināta tehniskā dokumentācija liellopu fermām. Tas bija  liels Vissavienības uzņēmums ar vairāk nekā 800 darbiniekiem.

Lauksaimniecības un industriālās tehnikas asociācijas uzdevumi.

Lauksaimniecības un Industriālās tehnikas asociācijas (LITA) šā brīža divi galvenie uzdevumi ir šādi:

1. Piedalīties Latvijas lauksaimniecības politikas veidošanā.

2. Kā nozares pārstāvjiem iesaistīties profesionālās izglītības kvalitātes uzlabošanā, atbilstoši nozares prasībām.

Dalība lauksaimniecības politikas veidošanā nozīmē ciešu sadarbību ar Zemkopības un, ja nepieciešams, arī ar citām ministrijām un sabiedriskajām organizācijām, izstrādājot dažādus normatīvos aktus, kas tieši skar asociācijas biedru intereses.

Regulāri organizējam mācību seminārus Lauku Atbalsta dienesta (LAD) darbiniekiem par jaunākajām tehnikas un tehnoloģiju tendencēm lauksaimniecībā.

Būtiskākais pēdējo gadu sasniegums ir Tehnikas kataloga izstrāde un ieviešana. Tas tika paveikts, kopīgi sadarbojoties ar Zemkopības ministrijas, LAD, Latvijas Lauku konsultāciju centra (LLKC) darbiniekiem. Šī elektroniskā platforma ļoti būtiski samazina birokrātisko slogu jaunas tehnikas iegādei zemniekiem Eiropas Savienības finansētajās lauksaimniecības modernizācijas programmās.

Diemžēl pēdējos desmit gados ir katastrofāli kritusies profesionālās izglītības kvalitāte un atbilstība mūsdienu prasībām.

Iesaistoties Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) koordinēto Nozaru ekspertu  padomju (NEP), konkrēti Lauksaimniecības NEP un Spēkratu NEP darbā, ir izstrādāti vairāku asociācijai interesējošu profesiju standarti un ieviestas jaunas mācību programmas, notikušas un turpina notikt pasniedzēju apmācības, asociācijas deleģēti nozares pārstāvji pilnībā nodrošina kvalifikācijas eksāmenu komisiju sastāvu, izstrādāts plāns par tehnikumu  un tajā apgūstamo profesiju pārklājumu valstī, kopā ar ieinteresētajām zemnieku saimniecībām rīkojam dažādus kvalifikācijas celšanas kursus, norisinās diskusijas ar Izglītības un zinātnes ministriju par iepriekšminētajiem jautājumiem.

Šobrīd tiek strādāts pie Eksaminācijas un metodikas centra izveides smago spēkratu un lauksaimniecības jomā.